Svētā Valentīna dienu mēdz dēvēt par Visu mīlētāju dienu.

To svin 14. februārī, tradicionāli sūtot apsveikuma kartītes — kā mīlestības vai pieķeršanās apliecinājumu. Apsveikuma kartītes reizēm dēvē par «Valentīniem», un tās visbiežāk attēlo sirdis, Amorus un citu simboliku, ko mēdz saistīt ar mīlestību. Uzskata, ka Svētais Valentīns ir visu mīlētāju aizbildnis jeb patrons.

Ko vēl mēs zinām par Valentīna dienu?

Katru februāri Svētā Valentīna dienā mīlētāji daudzās valstīs dāvina cits citam saldumus, ziedus un citus mīļus niekus. Kas tad ir šis noslēpumainais svētais, un kāpēc mēs vispār svinam šos svētkus?

Valentīna dienas izcelsmes vēsture, kā arī ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir visai neskaidras un neprecīzas, tomēr mēs zinām, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.

Kas īsti ir Svētais Valentīns, un kāpēc viņš saistās ar šo seno, romantisko tradīciju? Mūsdienās Katoļu baznīca atzīst vismaz trīs svētos mocekļus, kas pazīstami ar Valentīna vārdu.

Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II (m. ē. 3. gadsimts) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kam ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kas saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanos atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu.

Citas leģendas vēsta, ka Valentīnu sodīja par mēģinājumu sarīkot kristiešu bēgšanu no romiešu cietumiem. Kā zināms, savulaik Romā kristiešus nežēlīgi vajāja un spīdzināja.

Vēl cita leģenda stāsta, ka Valentīns nosūtījis pirmo apsveikumu pats sev. Cietumā ieslodzītajam priesterim esot ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem: «Tavs Valentīns» — frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumos līdz pat mūsu dienām.

Kaut arī leģendas mēdz uzskatīt par neuzticamām, tās parāda priestera Valentīna simpātisko, varonīgo un — pats galvenais — romantisko tēlu. Tas nebūs pārsteigums, ka viduslaikos, īpaši Anglijā un Francijā, Valentīns kļuva par vienu no populārākajiem svētajiem.

Arī domas, kāpēc Valentīna diena jāsvin tieši februārī, dalās — vieni vēsturnieki apgalvo, ka tas saistāms ar priestera Valentīna nāvi aptuveni mūsu ēras 270. gadā, citi apgalvo, ka kristīgā baznīca savulaik nolēmusi šos svētkus pasludināt tieši februārī, tā mēģinot piešķirt kristīgu garu pagāniskajam Lupercalia festivālam.

Senajā Romā februāris bija oficiālais pavasara sākums, un uzskatīja, ka tas ir šķīstīšanās laiks. Mājās veica īpašus rituālus — iztīrīja putekļus un visās telpās izkaisīja sāli un kviešus.

Lupercalia festivāls sākās februāra idās, 15. februārī. Tie bija auglības un ražības svētki, ko svinēja par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam.

Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa «Luperci» biedri sapulcējās svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tad zēni sagrieza upurētās kazas ādu sloksnēs, iemērca tās asinīs un tad viegli pātagoja ar asiņainajām sloksnēm gan sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes neesot baidījušās no šīs pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti. Kā vēsta leģenda, vēlāk svētku laikā visas Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Tad katrs pilsētas neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Šie nejauši izvēlētie pāri itin bieži arī precējušies.

498. gadā pāvests Gelasijs pasludināja 14. februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu «pāru loteriju» pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu. Vēlāk, viduslaikos, 14. februāri uzskatīja par Putnu pārošanās dienu, tā piešķirot Valentīna dienas idejai papildu romantiku.

Vecākais zināmais apsveikums Valentīna dienā eksistē vēl šodien — tā ir romantiska poēma, ko rakstījis Ažēnkoras kaujā gūstā kritušais un Londonas Tauerā ieslodzītais Orleānas hercogs Šarls savai sievai. 1415. gadā rakstītais apsveikums pašlaik ir apskatāms Londonā, Britu muzejā.

Anglijā Valentīna dienu svin kopš 17. gadsimta. 18. gadsimta vidū šī tradīcija nosūtīt mazas dāvaniņas vai ar roku rakstītas zīmītes strauji izplatījās starp visu kārtu mīlētājiem un draugiem. Gadsimta beigās ar roku rakstītās zīmītes aizstāja iespiestas kartītes — tās kļuva plaši pieejamas, uzlabojoties drukas tehnoloģijai. Turklāt laikmetā, kad tieša jūtu izpausme tika uzskatīta par nepiedienīgu, drukāta kartīte ļāva paust jūtas, nepārkāpjot etiķeti.

Amerikā ar roku rakstītu «Valentīnu» sūtīšana aizsākās 18. gadsimta sākumā. Pirmās rūpnieciski izgatavotās Valentīna dienas kartītes Amerikā sāka tirgot Estere Houlenda 19. gadsimta 40. gadu vidū.

Pēc Amerikas Savienoto Valstu Apsveikuma kartīšu asociācijas datiem, katru gadu Valentīna dienā romantiski noskaņoti cilvēki nosūta miljardu apsveikuma kartīšu, kas padara šos svētkus par otrajiem lielākajiem «kartīšu sūtīšanas» svētkiem gadā (Ziemassvētkos nosūta apmēram 2,6 miljardus kartīšu). Aptuveni 85% kartīšu pērk sievietes.

Līdztekus Amerikas Savienotajām Valstīm šī tradīcija ir plaši izplatīta arī Kanādā, Meksikā, Lielbritānijā, Francijā un Austrālijā. Šie svētki vēl nav ieguvuši oficiālu statusu mūsu zemē, bet tas taču nevar kavēt Tevi atcerēties savus mīļos?