Cilvēks un nauda – kurš ir kura varā? Pēc finanšu tirgus sabrukuma
šis jautājums kļuvis vēl aktuālāks. Kā cilvēce nonāca pie šī maiņas
līdzekļa? Kāpēc naudai nav konkurences? Vai nauda dara laimīgu? Varbūt
atbildes uz šiem jautājumiem palīdzēs rast pētījums Happiness economics.
Nauda kā līdzeklis
Nauda ir līdzeklis, kas iedvesmo cilvēkus, gāž varas un ļauj uzplaukt
uzņēmumiem. Tā ir finansējusi antīko pasauli, pasteidzinājusi
apgaismības laikmetu, forsējusi globalizāciju un mainījusi pasauli vēl
radikālāk nekā riteņa radīšana. Šodien, divarpus tūkstošus gadu pēc
naudas izgudrošanas, tā mūs ietekmē spēcīgāk nekā jebkad agrāk. Un,
kaut to atzīst tikai nedaudzi, no naudas – no šīs saldās narkotikas –
esam atkarīgi mēs visi.
Patiesībā tas ir pārsteidzoši, jo lielāko savas pastāvēšanas daļu
cilvēce ir lieliski iztikusi bez eiro, rubļa, rūpijas un liras. Medījot
putnus un dzīvniekus, kā arī vācot meža dāvanas, aizvēstures laikmeta
cilvēki apgādāja sevi ar visu dzīvei nepieciešamo un gadu tūkstošiem
iztika bez neviena maksāšanas līdzekļa. Tiklīdz pietiekami liels
cilvēku skaits vienojas, ka no šī brīža par pakalpojumu maksās ar kakao
pupiņām vai vergiem, cigaretēm vai neilona zeķbiksēm, sāli vai sieru
(piemēram, Lapzemē līdz 19. gadsimtam tas bija maksāšanas līdzeklis
numur 1), šīs lietas kļūst par pilnvērtīgu naudu. Protams, šāda
naturālā valūta funkcionē tikai tad, ja maiņas partnerim, vergi vai
siers tajā brīdī ir nepieciešami.
Aptuveni pirms 3000 gadiem Mazāzijas valstiņas Līdijas iedzīvotājiem
radās ideja, kas maksāšanas modalitāti atvieglināja zibenīgā ātrumā:
senie līdieši standartizētos gabalos atlēja zelta un sudraba
sakausējumu, kuru vērtība bija nemainīga. Jaunā maksāšanas līdzekļa
izcelsmi un autentiskumu apliecināja Līdijas karalis, katram naudas
gabalam uzspiežot valdnieka emblēmu – stilizētu lauvas galvu.
Presēšanas rezultātā metāla gabals pārvērtās par plakanu, 14,5 gramus
smagu, ieapaļas formas ripu: pirmo monētu.
Mantu Aizstāšana ar naudu
Mantu Aizstāšana ar naudu tirdzniecībai deva nenovērtējamu labumu. Lai
kādā vietā, piemēram, govis iemainītu pret citu preci, nu tās vairs
nevajadzēja dzīt pa pasauli un to uzturēšanai tērēt milzu līdzekļus.
Mūsdienās viss notiek vēl vienkāršāk – darījumam pietiek pat ar
virtuālu datu pārraidi. Visas centrālo banku valūtas un zelta rezerves
kopā patlaban vairs neatbilst tai vērtībai, kas pāris stundu laikā
devīzes transakciju veidā plūst pa globālo datortīklu.
Nauda – tā ir ģeniāla ideja, kas pasauli ir pārvērtusi vēl kardinālāk
nekā ritenis. Jau Senajā Grieķijā cilvēki piedzīvoja tik iespaidīgu
uzplaukumu, ka varēja atļauties pat tik neproduktīvas profesijas kā
skolotāji, literāti, mākslinieki, filozofi un valsts ierēdņi. Naudas
ienākšana sadzīvē neizbēgami mainīja arī parasto pilsoņu domāšanu un
dzīvesveidu, jo tam, kas gribēja nopelnīt monētas un ar tām
norēķināties, vajadzēja mācēt skaitīt – tolaik šī prasme nepavisam
nebija pašsaprotama. Tātad naudas sistēmas ieviešana veicināja
abstrakto domāšanu; daži pētnieki pat apgalvo, ka tieši tā ir radījusi
Vakareiropas kultūras vēstures intelektuālo bāzi.
Nauda tika uztverta nevis kā praktisks pasaules tirdzniecības
instruments, bet gan kā pagrieziena punkts pasaules attīstībā. Visur,
kur tika lietota nauda, radās tirgus laukumi. Tādējādi mainījās arī
pilsētbūvniecības pamatprincipi – tās būvēja nevis ap valdnieka pili,
bet gan ap tirgus laukumu. Tirdzniecība pieņēmās spēkā – radās
nepieciešamība pēc drošiem transporta ceļiem un savstarpējas
uzticēšanās, kas sniedzās pāri valstu robežām un kultūrām.
Naudas izraisītās pārmaiņas
Naudas izraisītās pārmaiņas notika galvu reibinošā ātrumā. Lai pilnībā
stātos vecās maiņas saimniecības vietā, Vidusjūras reģionā jaunajam
instrumentam bija nepieciešamas tikai pāris desmitgades. No grieķiem
naudas saimniecību pārņēma persieši, feniķieši, kartāgieši un 3.
gadsimtā pirms mūsu ēras arī romieši.
Ap nulto gadu Romas imperators Augusts visā plaši sazarotajā impērijā
ieviesa vienotu naudas vienību – tādu kā antīku eiro. Romiešu provinces
turpmāk meslus maksāja nevis vīnā, labībā un audumos, bet gan
solīdijos, denārijos, asenos un sestercijos. Ar iekasēto naudu savukārt
bija iespējams algot pa impēriju izkaisītos romiešu armijas leģionārus.
Nauda tika kalta dievietes Junonas jeb Monētas (tulkojumā –
padomdevējas) tempļa kaltuvē – tāpēc arī daudzas pasaules valodas
naudas apzīmēšanai ieviesušas vārdu monēta: vācu Moneten, angļu money,
franču monnaie un arī latviešu monēta.
Sabrūkot Romas impērijai, beidzās arī pirmais naudas zelta laikmets.
Tumšie viduslaiki, iespējams, tāpēc arī bija tik drūmi, ka naudas
spožums tiem gandrīz pilnīgi gāja secen. Sabiedrībā, kurā darba
dalīšanu un tirdzniecību nomainīja pašapgāde un zemes īpašumu
pārvaldīšana, oficiāli maiņas mediji kļuva lieki. Nodokļus zemes
īpašnieki iekasēja nevis monētās, bet gan darbaspēka formā un labībā.
Pirmās un otrās tūkstošgades mijā situācija mainījās – Itālijā sākās
varenais naudas uzvaras gājiens, kas turpinās arī mūsdienās. Toreiz
Lombardijas tirgoņi un baņķieri, paplašinot tirdzniecības ceļus līdz
tālākajiem Eiropas nostūriem, kļuva par saimnieciskās dzīves
virzītājiem. Tā kā tik tālu transportēt monētas bija bīstami, naudu
ņēma glabāšanā baņķieri, īpašniekam pretī izsniedzot kvīti. Šie tā
saucamie vekseļi savā ziņā kalpoja par papīra naudas jeb banknošu
priekšgājējiem.
Tomēr nozīmīgāks par papīra naudas parādīšanos, ko no 18. gadsimta
ieviesa visā Eiropā, bija vēl kāds cits laikmeta jaunievedums: kredīts.
Piešķirot cilvēku noguldījumus aizdevumu formā citiem klientiem, bankas
ieplūdināja sabiedrībā – kā mēs to dēvētu šodien – riska kapitālu. Tas
bija revolucionārs solis, jo sociālajai augšupejai vairs nebija
vajadzīga ne ģimene, ne atzinība, ne bagāts tēvocis – pietika ar
baņķieri.
Milztošā naudas plūsma arvien vairāk iedragāja feodālo varu – sākumā
sašūpoja stingo sabiedrības struktūru un tad to sagrāva. “Pateicoties
naudai, aizvien vairāk cilvēkiem piederēja arvien lielāka vara,” raksta
ekonomikas publicists vācietis Volfs Loters. “Autoritārie valdnieki
atradās pamatproblēmas priekšā: lai saglabātu varu, bija nepieciešams
arvien lielāks kapitāls. Tas nostiprināja to pilsoņu lomu, kas bija
sapratuši naudas jēgu. Šiem sabiedrības pārstāvjiem jeb kapitālistiem
nauda bija ne tikai varas noturēšanas, bet arī brīvības iegūšanas
līdzeklis.” Jau otro reizi vēsturē nauda noteica sabiedrības
pārveidošanos.
Protestantiskā kalvinisma ētika par dzīves uzdevumu izvirzīja
nepagurstošu darbu un sava īpašuma pavairošanu un ievērojamu īpašumu
sauca par dieva mīlestības pierādījumu. Līdz ar to šis ikdienišķais,
bet nievājoši lietotais bibliskais vārds Mamons ieguva ticības svētību:
vārdā kredīts ietverts reliģiozs termins credo, kas tulkojumā no latīņu
valodas nozīmē es ticu. Par dzīves mērķi tika izvirzīta naudas
pelnīšana – cilvēki strādāja, lai nopelnītu. Nauda kļuva vērtība pati
par sevi.
Cilvēki mēdz novērsties no reliģijas
Cilvēki mēdz novērsties no ticības dievam, taču no uzticības naudai
atteicies vien retais. Un, pat neskatoties uz valdošo krīzi, paļāvība
uz naudu ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk. Vienīgi labi situēts cilvēks
nākotnē raugās ar paļāvību. Situācijā, kurā neviens nezina, cik ilgi
viņam būs darbs, veselības apdrošināšana un vecumdienu nodrošinājums,
nauda dod, lai arī šķietamu, tomēr patvērumu. Pēc indiešu ekonomikas
zinātnieka Jagdiša Bhagvati domām, arī starptautiskā finanšu tirgus
sabrukums neko nav mainījis, taču viņš ir pārliecināts: “Uzticības
krīze drīz beigsies.”
“Naudas vara slēpjas cilvēka prātā,” savulaik secināja pazīstamais vācu
sociologs Niklass Lūmans. “Naudas vara ir tik spēcīga, cik stipri mēs
tai ticam.” Paralēli dievam nauda, pēc Lūmana domām, ir visvarenākā
mašinērija, tāpēc ka teorētiski ar to iespējams sasniegt visu, ko sirds
kāro. Šodien mēs teiktu – gandrīz visu, jo dažas ļoti svarīgas lietas,
izrādās, nopirkt tomēr nevar, piemēram, laimi. Vismaz pēdējos gados to
empīriski pierādījis jauna ekonomikas atzara piekritēju pētījums
Happiness economics. Tajā zinātnieki sagrāva, izjauca pa daļām un
salika no jauna gadsimtiem veco dogmu – lielāka labklājība automātiski
rada lielāku labsajūtu. Secinājums: tā nav taisnība.
Piemēram, briti un japāņi ir tikpat apmierināti ar dzīvi kā Otrā
pasaules kara beigās, lai gan pa šo laiku viņu reālie ienākumi ir
ievērojami palielinājušies. Vācijā, Francijā un gandrīz visās pārējās
Eiropas industriālajās valstīs vērojama līdzīga aina: cilvēki nav
kļuvuši apmierinātāki, ne pieaugot ienākumiem, ne uzlabojoties dzīves
līmenim.
Vai tiesa, ka nauda bojā raksturu vai pat padara cilvēku nelaimīgāku?
Nē, arī tā apgalvot nevar. Vismaz īstermiņā nauda apmierinātības līmeni
noteikti kāpina – to apstiprinās ikviens, kas saņēmis algas
paaugstinājumu vai negaidītu mantojumu. Jo neviens nevar būt “nabags,
bet laimīgs”, vismaz kamēr nebūs apmierinātas eksistenciālās
vajadzības. Izņemot cilvēka pamatvajadzības, apmierinātības iegūšanā
nauda vairs nespēlē vērā ņemamu lomu. Tāpēc cilvēkiem ar Rietumu
pasaulē pieticīgu gada ienākumu – 10 tūkstošiem eiro – tīkamais naudas
efekts pazūd samērā ātri.
Ar ko tas izskaidrojams?
Te pie vainas varētu būt tā spēja, ko biologi dēvē par adaptāciju. Tā
nosaka, ka cilvēks tikpat ātri kā pie augstas vai zemas temperatūras,
jaunas dzīvesvietas un pat pie ietiepīga kolēģa birojā pie blakus
galda, pierod arī pie lielākas naudas. Tas nozīmē: mēs sapņojam par
lielāku labklājību, taču, tiklīdz esam to sasnieguši, gandrīz vairs
neievērojam.
Ekonomikas zinātnieces Sāras Solnikas un veselības eksperta Deivida
Hemenveja pētījums rāda, cik būtiski mums ir sevi salīdzināt ar citiem.
Viņi aptaujāja 257 Hārvarda sabiedrības veselības skolas docentus,
līdzstrādniekus un studentus. Jautājums bija šāds: ko jūs izvēlētos –
pašam 50 tūkstošu dolāru gada algu un citiem mazāk, proti, 25
tūkstošus, vai arī jums 100 tūkstoši un citiem 200 tūkstoši? Papildu
noteikums: dolāra pirktspēja abos scenārijos ir vienāda – tātad otrajā
variantā pētāmie varētu atļauties daudz vairāk. Tomēr, neskatoties uz
to, puse cilvēku izvēlējās pirmo variantu. Zemāku izpeļņu tie upurēja
prestižāka finansiālā stāvokļa vārdā.
Tātad labklājības un statusa relativitāte cilvēkā izraisa arvien
pieaugošas bailes par naudas un mantības nepietiekamību. Rodas sajūta,
ka naudas allaž ir par maz. Tas savukārt noved pie tā, ka cilvēks,
atstājot novārtā ģimeni, draugus, sociālās aktivitātes un veselību,
neekonomiski daudz enerģijas investē nākotnes mērķa – finansiālas
neatkarības – labā.
Faktori
Taču visi šie faktori (ģimene, draugi, sociālās aktivitātes un
veselība), pēc Happiness economics atziņām, padarītu mūs laimīgus
ilgākā laika periodā nekā nauda. Un to vērtība nebūt nav mērāma naudā.
Lielbritānijas Vārvikas universitātes profesors Endrū Osvalds pieļauj,
ka tuvākajos gadu desmitos augstākais cilvēku mērķis būs nevis
labklājība, bet labsajūta – raugoties gan no politiskā un sabiedriskā,
gan no privātā viedokļa. “Mēs esam nonākuši tādā vēstures punktā, kad
vairs nevar nepamanīt, ka pasaulē eksistē kaut kas vairāk par
ekonomisko izaugsmi.”
Raksts pilnā apjomā lasāms žurnāla GEO marta numurā.
