Nūdistus vieno tas, ka gūt baudījumu pludmalē viņiem neļauj apģērbs. Pat ja tas ir mini bikini vai niecīgi bokseršorti. Cosmo noskaidro, kad un kāpēc cilvēki Latvijā sāka sauļoties kaili.

1932.gadā kāds laikraksts Liepājā ziņoja: “Pagājušo svētdien Bernātu jūrmalā varēja novērot neparastu ainu, kas kūrorta apmeklētājos sacēla lielu izbrīnu. Ap plkst.12 te ieradās pulciņš jauniešu – 6 jaunavas un kādi 10 jaunekļu. Tie jūrmalā izmeklēja nomaļāku stūrīti un tur apmetās. Tie visi izģērbās kaili un Ādama kostīmos pavadīja visu pēcpusdienu. Savādo peldviesu starpā uz Bernātiem izbraukušie liepājnieki uzzīmēja vairākus paziņas.”
Pirms aptuveni 40 gadiem Eiropā uzplaukušais brīvās ķermeņa kultūras jeb nūdisma vilnis beidzot bija sasniedzis arī Latviju. Kaut kailumam mūsu kultūrā vienmēr ir bijusi nozīmīga vieta, piemēram, mazgāšanās ezeros un upēs parasti notika pa pliko, savukārt Rīgas Jūrmalā jau kopš 19.gadsimta pēdējām desmitgadēm peldu kārtība paredzēja noteiktas stundas, kad cilvēki varēja peldēties kaili, tomēr sievietes un vīrieši to līdz šim bija darījuši šķirti. Tieši tādēļ 30.gados modē nākušās abu dzimumu kopīgās saules peldes Ādama un Ievas kostīmos izvērtās par ļoti nopietnu pārbaudījumu kā pašiem nūdistiem, tā pārējai sabiedrībai.

Mežaiņi, ko pirks zoodārzi

1932.gada 19.aprīlī reģistrēto Latvijas Brīvķemeņkultūras biedrību laikabiedri komentēja ar vārdiem: “kā visi modes kliedzieni tas pie mums ieradies ar pāris gadu nokavēšanos no ārzemēm un šeit vispirms saista sensāciju kāros, nenobriedušos un mazāk nodarbinātos prātus”. Žurnālisti lēsa, ka biedrības piekritēji ir inteliģenti jaunieši vecumā no 20 līdz 25 gadiem un ne tikai rīdzinieki. Nūdistu kultūras piekritēji tika manīti arī Jelgavā, Liepājā un Bauskā. Kad meža ogotāji nejauši sastapuši kailu vīriešu un sieviešu grupu, avīze to komentēja šādi: “Kokos gan vēl pagaidām nekur nav redzēti kāpelējam un lecam šie “jaunās zortes” meža cilvēki. Laikam vēl nav tik tālu tikuši savā “attīstībā”. Kad viņi to būs sasnieguši, tad lēks kā vāveres pa kokiem no viena uz otru. Nav šaubu, ka tad zooloģiskie dārzi iegādāsies pa eksemplāram šo mežaiņu.”
Nūdistu biedrība gan nepadevās sabiedrības nievām un drīz vien sāka izdot žurnālu Brīvais cilvēks, ar kura palīdzību aicināja vīriešus un sievietes atgriezties pie dabas un kopīgi kailiem sauļoties un peldēties. Viņi sludināja, ka “nekas nav netikumīgs, kas mūsu miesas un gara veselībai nāk par labu”. Žurnālā tika publicēti arī vairāku ārstu gluži vai zinātniski raksti, kuros tika uzsvērts, ka saules enerģija ir jāizmanto pilnībā un tieši dzimumorgāni ir jāapsauļo, jo “ar saules iespaidu tiek veicināts asins pieplūdums dzimumdziedzeriem, kas savukārt atsaucas uz visa organisma tvirtumu”. Katrā izdevumā varēja iepazīties arī ar kāda nūdista personīgo pieredzi. Interesanti, ka tas vienmēr bija vīrieša stāsts. “Varu aplūkot sievieti un pie tam vēl daiļu, bez vismazākā uzbudinājuma, nezinu pat kā to izskaidrot. Zinu tikai to, ka līdz šim nekad mierīgi nevarēju noraudzīties kailā sievietē. Tas gan bija citos apstākļos,” par savu pirmo nūdistu pludmales apmeklējumu rakstīja kāds vīrietis, kurš sevi dēvēja par Mefu. Kaut nūdisti savu skaitu lēsa ap 100 cilvēkiem, vairums no viņiem vēlējās palikt anonīmi.

Neuzcēla ciešu žogu

Taču jau 14.jūlijā Iekšlietu ministrija ierosināja biedrību slēgt, ņemot vērā “kailuma kultivēšanas demoralizējošo iespaidu uz tautas tikumību”. Patiesībā šoreiz nūdisti paši vien bija vainīgi, jo, ierīkojot sauļošanās laukumu jūras krastā aiz Buļļuciema pie Lielupes ietekas jūrā, biedrība pretēji statūtiem to nenorobežoja ar ciešu žogu, bet ar dzeloņdrāti un tikai no sauszemes, tāpēc žogs neaizsedza nūdistus no citiem pludmales apmeklētājiem. Biedrības darbību apturēja līdz lietas izskatīšanai Rīgas Apgabaltiesā, kas 15.novembrī nosprieda to slēgt. Iekšlietu ministrija anulēja biedrības tiesības izdot arī ikmēneša žurnālu Brīvais cilvēks. Tam jau bija iznākuši četri numuri, kuros līdzās aicinājuma sauļoties un peldēties kailiem, kā arī aktīvi sportot, varēja lasīt visai jutekliskus romānus par nelaimīgu mīlestību un aplūkot saules peldes baudošo nūdistu kailfoto. Tāpēc nav brīnums, ka daži žurnāla pircēji esot bijuši tik kautrīgi, ka staigājuši ap kiosku ilgāku laiku, līdz radies izdevīgs moments, kad neviena cita pircēja nav, lai varētu to iegādāties.
Nūdistu biedrībai par labu nenāca arī tas, ka tās vadītājs Jēkabs Nalda bija preses kriminālhronikās slejās bieži pieminētais Latvijas armijas atvaļinātais virsnieks Jēkabs Grīnbergs, kuru policija daudzkārt bija pieķērusi izplatām un pašu lietojam kokaīnu. Biedrības slēgšana gan nenozīmēja, ka kailķermeņkultūras cienītāji izklīda. Vēl 1934.gadā Jēkabs ne tikai savā vasarnīcā Vecāķos pulcināja domubiedrus, bet arī tirgoja viņiem kokaīnu.

Draudzēties un parunāties

Un tomēr, ja Latvijā līdz pagājušā gadsimta 30.gadiem daudzi cilvēki, īpaši laukos, sauļojās un peldējās (tiesa, tā laika peldētprasmi nevar salīdzināt ar mūsdienu ūdens kultūru – red.) kaili, vien sievietes un vīrieši to darīja atsevišķi, kāpēc pēkšņi kļuva tik svarīgi to darīt kopā? Protams, vispirms to ietekmēja Vācijas un citu Eiropas lielpilsētu pieredze, kur simtiem strādnieku pēc smagas darba nedēļas devās uz pludmali, lai kaili baudītu dzīvi un atpūstos. Taču, tikai izmēģinot nūdismu pašiem, latviešiem kļuva skaidrs, kur slēpjas tā patiesā pievilcība.
Vēsturniece, Latvijas Vēstures institūta pētniece Ineta Lipša stāsta, ka 30.gadu sākumā sievietēm un vīriešiem vēl joprojām bija diezgan šķirta sabiedriskā dzīve un gandrīz vienīgās vietas, kur varēja iepazīties un parunāties ar pretējo dzimumu, bija zaļumballes, dažādas talkas un pludmale. Tieši tāpēc nūdisma entuziasti, piedāvājot citu vidi un citas sajūtas, gribēja paplašināt kopā pavadītā laika iespējas. Pat pēc žurnāla Brīvais cilvēks publikācijām var saprast, cik ļoti abi dzimumi vēlējās beidzot būt kopā un vienkārši parunāties: “Uz neliela zālēm apauguša laukumiņa vairāki vīrieši un dažas sievietes pilnīgi kaili rotaļājas ar bumbu, bet vairums salasījušies pa pulciņiem apsauļojas un savā starpā par kaut ko disputē.”

Grib anonimitāti

Pēc tam, kad Latvijas Brīvķemeņkultūras biedrība oficiāli tika apturēta, nūdisti, par spīti sabiedrības kritiskajai attieksmei, klusām turpināja pulcēties Vecāķos un pat nodibināja jaunu biedrību Gaisma, kura sekoja brīvķermeņkultūras piekritēju filozofijai, vien saules enerģiju solījās uzņemt peldkostīmos. Daļa solījumu patiešām pildīja un tērpās peldkostīmos, kaut pavisam niecīgos, tomēr vairums turpināja saules peldes baudīt kaili. Un viņiem tas vairāk vai mazāk veiksmīgi izdevās. Tikai padomju laikā, kad Iekšlietu ministrija Garciemā saviem darbiniekiem sāka būvēt vasarnīcas, nūdisti no Vecāķu apkaimes tika padzīti. Viņi pārcēlās uz Inčupi un Lilasti, kur mazāk cilvēku, un šodien uzskata, ka tikai pēc 1995.gada viņiem beidzās pagrīdes un represiju laiks.
Tagad nūdistu intereses aizstāv 2004.gadā dibinātā Latvijas Natūristu asociācija, kurā ir aptuveni 2000 biedri. Pārsvarā latvieši, visdažādāko profesiju un vecumu cilvēki. Taču arī viņi, līdzīgi saviem priekštečiem, ļoti sargā savu anonimitāti. “Mēs sargājam savu privāto dzīvi,” Cosmo atzina kāda nūdiste un piebilda, ka nūdisma filozofiju vislabāk izprotot “inteliģence – ārsti, mākslinieki, advokāti”, turklāt viņi viselastīgāk pieņemot arī striktos iekšējās kārtības noteikumus, kas valdot nūdistu pludmalē. “Mēs ne tikai sargājam cits citam mantas, bet mūsu vīrieši pat pasargā sievietes no lūriķiem un citām nevēlamām personām.” Savukārt par nepatikšanām saistībā ar policiju vairs neesot jābaidās. Aizvien biežāk pašvaldības pat atvēl nūdistiem īpašu vietu, kur sauļoties. To droši var darīt Vecāķos, Liepājā un Ventspilī. Pludmalē tikai jāatrod zīme ar pārsvītrotu peldkostīmu.

5 baušļi

Daudzi nūdisti par autoritatīviem uzskata bulgāru filozofa, kabalista un pedagoga Pētera Donova uzskatus par veselību. Viņš neatzina ilgu gulšņāšanu tiešos saules staros. Mūsdienu nūdisti gan viņa mācībai vēl pievieno arī obligātu sauļošanās aizsargkrēma lietošanu.

*Visārstnieciskākie ir rīta saules stari no astotās līdz devītajai stundai.
*Pirms saullēkta staru ārstnieciskā iedarbība ietekmē nervu sistēmu, saullēkta laikā – uzlabo elpošanu, no deviņiem līdz divpadsmitiem – kuņģi.
*Labākais laiks, kad saule palīdz visam organismam, ir no 22.marta līdz 22.jūnijam un dažas dienas septembrī.
*Ja tur kailu muguru agrajos rīta staros, iespējams uzņemt tikpat daudz dzīvības enerģijas, kā stāvot saulē visu dienu. To vērts darīt pat tad, ja apmācies – mākoņi traucē sauli redzēt, bet dzīvības enerģiju aizturēt nespēj.
*Cilvēkam ir jārunā ar saules gaismu. Prāta slimības ir no gaismas trūkuma, sirds slimības – no siltuma trūkuma, dvēseles slimības – no patiesības trūkuma.

Zini!
Dažas nūdistu pludmales mēdz būt sadalītas zonās. Piemēram, Vecāķos viens pludmales pleķītis ir domāts “veterāniem” – cilvēkiem, kuri jau gadiem ilgi sauļojas kaili, un ģimenēm, tālāk atrodas dāmu sauļošanās un peldēšanās zona, kas savukārt robežojas ar geju zonu, kur galvenokārt atpūšas vīrieši pāros.

Vēstures stunda
Tiek uzskatīts, ka nūdisma pirmsākumi ir meklējami Senajā Grieķijā, tomēr modernā nūdisma uzplaukums risinājās 19.gadsimta beigu Vācijā. Tur Ričards Ungeviters, izdevis grāmatu Kailums un noskatījies, ka tā nekavējoties tiek izpirkta, izveidoja pasaulē pirmo nūdistu biedrību, kuras principi bija neēst gaļu, nesmēķēt, nepiesārņot apkārtējo vidi, nelietot alkoholu un vingrot vismaz no rītiem un vakaros. Un, protams, kailiem priecāties par sauli un svaigu gaisu.

Zane Nikodemusa, Cosmopolitan

25. jūnijs (2009)