Reizēm dzīvē pienāk brīži, kad jūra līdz ceļiem un neiespējamais kļūst par likumsakarību. Iemīlēšanās... Mīlestība no pirmā acu skatiena... Un mūžīgais jautājums: ticēt – neticēt? Bet varbūt vienkārši ļauties?

Jebkuri divi cilvēki var būt kopā, ja vien viņi to vēlas. “Lai šķirtos, pietiek, ja to vēlas viens,” savulaik teicis V.Gulēns. Kas rada šo vēlēšanos? Simtiem grāmatu par tematu iemīlēšanās, miljoniem viedokļu, eksperimentu... Bet jebkura no teorijām piedzīvo fiasko, kad tu satiec savu ĪSTO. Un iemīlies.
Iemīlēšanās sastāvot no 45% baiļu netikt akceptētam, no 45% maniakālu cerību, ka tieši šoreiz šīs bailes tiks atstātas kaunā, un no pieticīgiem 10% vārgulīgas nojausmas par mīlestības iespējamību.*

Lai kādi arī būtu tās iemesli, iemīlēšanās līdzi nes straujas garastāvokļa maiņas, greizsirdību, kā arī privātīpašnieciskas tieksmes. Bet kā gan no simtiem cilvēku tieši divi izjūt abpusēju pievilcību? Hormoni, fluīdi, ķermeņa aromāti, auras un karmas?

Katram no mums ir savas atbildes uz šiem jautājumiem, tomēr likumsakarīgas patiesības pastāv. Par tām stāsta psiholoģe Ieva Vaine un psihoterapeits Māris Siliņš.


Vajadzību valgos

„Neviens negrib būt vientuļš. Bet dzīvē mēs tomēr esam vieni – lielākās sāpes mums jāpārdzīvo vieniem, arī lēmumi jāpieņem pašiem. Mīlestība ir iespēja ar kādu dalīties, jo dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīta laime – dubultlaime. Tāpēc meklējam mīlestību, bet iemīlamies tikai tad, ja tobrīd nemīlam kādu citu,” uzskata psiholoģe I.Vaine.


Vajadzība pēc attiecībām un tuvības ir cilvēka pamatvajadzību skalā. Ja tā netiek apmierināta, cilvēks cenšas tukšumu aizpildīt citādi, nereti arī destruktīvā veidā – lietojot alkoholu, pievēršoties azartspēlēm, kļūstot par darbaholiķi. Vai arī cenšas radīt iemīlēšanās ilūziju, bieži mainot seksuālos partnerus. „Veidojot attiecības, mēs labāk iepazīstam sevi. Kad cilvēks skaidri zina, kas viņš ir un ko viņš šai dzīvē grib sasniegt, tad arī veidojas stabilākas attiecības.” Tādēļ pirmā esot platoniskā mīlestība, nākamā – nelaimīga mīlestība, trešā – seksuālā pievilcība, un tikai piektā vai sestā ir tā, ko patiešām varam saukt par mīlestību.


Nedefinējamā definīcija


Ir jēdzieni, kurus viegli definēt, ir tādi, kurus definēt grūtāk, bet ir jēdzieni, kurus definēt ir neiespējami vai pat riskanti, – tā ir ar iemīlēšanos, uzskata psihoterapeits Māris Siliņš. „Pirmajā brīdī šķiet, ka iemīlēšanās ir seksuāla interese, taču, nē! – tās ir daudz komplicētākas jūtas. Mums var rasties seksuāla interese par daudziem cilvēkiem, taču tas nenozīmē, ka viņos visos mēs iemīlamies. Un tomēr, bez seksuālas intereses iemīlēšanos grūti iedomāties.”


Arī psiholoģe Ieva Vaine izvairās definēt iemīlēšanās jēdzienu, taču norāda uz to kā uz vidus posmu starp pēkšņi dzimušām simpātijām un liktenīgo uzdrošināšanos izteikt: “Es tevi mīlu!”


„Iemīloties no pirmā acu skata, pāris sekundēs rodas atklāsme – tas ir īstais. Uzreiz sāk darboties jūtu ķīmija – rodas labsajūta, pacilāts garastāvoklis, viss iet no rokas un gribas būt kopā tikai ar šo cilvēku, dzīvot kopā un daudz ko darīt viņa dēļ,” raksturo psiholoģe.


Jūtu iespieduma likumsakarība


Iemīlēšanās procesu nav iespējams kontrolēt – tas notiek ļoti ātri. „Ātrums atkarīgs no temperamenta, vērtībām un pieredzes. Viens var iemīlēties pāris sekundēs un uz šīs iemīlēšanās pamata nodibināt ilgstošas attiecības, citam pāreja no simpātijām līdz apziņai, ka tur ir kas vairāk, var ilgt mēnešiem,” stāsta I.Vaine. Iemīlēšanās atkarīga arī no temperamenta tipa – ekstraverts cilvēks, salīdzinājumā ar intravertu, ir daudz atvērtāks attiecībām.


Bieža iemīlēšanās ir jaunības pazīme, kad tiek gūta pieredze. Bet ir cilvēki, kuri pēc vienas iemīlēšanās ķīmijas izraisītās eiforijas tūdaļ meklē arī nākamo devu. Pašiem to neapzinoties, viņi baidās kļūt pieauguši, baidās no atbildības.


Dažkārt tieši iepriekšējā pieredze var izrādīties šķērslis, lai ļautos jūtām, uzdrīkstētos, jo jau ir bijusi vilšanās partnerī, šķiršanās. Cilvēks baidās apdedzināties, tādēļ ir piesardzīgāks. „Jebkurš, kurā esam bijuši iemīlējušies, atstāj spēcīgu jūtu iespiedumu mūsu psihē. Šis cilvēks kļūst par nozīmīgu simbolu mūsu dzīvē, kas nekur nepazūd arī tad, kad mīlestība jau sen gaisusi. Ja kopā pārdzīvots kas tāds kā iemīlēšanās, tas uzliek atbildību uz mūžu,” apgalvo M.Siliņš.

Kļūda, kļūda!

Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara – neiemīlas. Lai arī mēs katrs esam individualitāte, arī mīlniekiem ir tipiskās kļūdas, kuru dēļ rodas sirdsēsti un grūst pasaule. Iemīloties mēs otru idealizējam, piedēvējot viņam īpašības, vērtības, kuras gribētu ieraudzīt, dažkārt pat tieši sevī, ne otrā. Sajūta, ka esam viena veseluma divas pusītes, var izvērsties par pirmo attiecību krīzi, kad kāds no pāra tomēr jūt, ka es esmu ES, nevis otra vēlmju un sapņu iemiesojums. „Brīdī, kad notiek apjausma – tas otrs ir ar savām interesēm, vērtībām un skatu uz dzīvi, pastāv liels risks attiecību pārtraukšanai. Bet tie, kas to apzinās un pieņem otra atšķirības, spēj attiecības veidot jau pilnīgi citā kvalitātē. Par vadmotīvu kļūst: tu esi tāds, kāds tu esi, bet man ir labi kopā ar tevi,” skaidro I.Vaine.

Vēl tipiska kļūda iemīlēšanās stadijā ir neapzināti uzkraut savas neatrisinātās problēmas otram. „Ja, piemēram, sievietei konkrētā dzīves brīdī neklājas labi un viņa iemīlas kādā vīrietī, līdz ar iemīlēšanos var rasties sajūta – viņš mani saprot un dara laimīgu, viņš palīdzēs, aiz viņa muguras būšu drošībā – kā aiz mūra! Ja ir gatavs palīdzēt, tad viss kārtībā. Taču, cik ilgi partneris būs ar mieru risināt sievietes problēmas? Nemanot var pienākt brīdis, kad abi partneri vairs nesaprot, kas viņus tik ilgi turējis kopā,” problēmu analizē psiholoģe.


Racionalitātes nav


Mēs varam iztēloties savu ideālo partneri: ar noteiktu izskatu, interesēm, ieņemamo darba amatu un algu. Taču, tādu satiekot, var gadīties, ka ideālam ir pārāk skaļi smiekli vai kāds cits nepiedodams paradums, un mēs nevaram sevi piespiest iemīlēties.


„Iemīlēšanās ir kaut kas tik spēcīgs un aizraujošs, kas stāv tālu no materiālās realitātes. Mīlestībai vispār nav tieša sakara ar realitāti, jo ne jau racionālu apsvērumu dēļ cilvēki iemīlas, bet gan neizskaidrojamas jūtu ķīmijas rezultātā. Iemīlēšanās uzliek pozitīvas rozā brilles,” atgādina psihoterapeits M.Siliņš.


Reiz ticis veikts pētījums, dažādu cilvēku auditorijai uz ekrāna rādot viņu pašu fotogrāfijas. Dažām no tām bijis kāds tehnisks defekts – artefakts. Pēc tam klātesošajiem šīs fotogrāfijas vajadzējis aprakstīt, un visi, raksturojot fotogrāfijās redzētos cilvēkus, nosaukuši arī zīmīgos defektus. Auditorijā bijuši arī daži iemīlējusies pāri – viņi sava mīlas objekta fotogrāfijā šos artefaktus nav ievērojuši...


Pirms es tevi mīlu


Mirklis, kad iemīlējies pāris sāk rast kompromisus un piekāpties, ir solis pretī nopietnākām jūtām, ko sauc par mīlestību. Taču ne katrs līdz tam nonāk.
„Spēja iemīlēties ir Dieva dāvana, ko mēs saņemam kā avansu attiecību veidošanai, taču tālāk mums jāstrādā pašiem. Tas ir grūts darbs. Ir cilvēki, kuriem nav dāvāta spēja iemīlēties, tādēļ viņiem grūtāk dibināt attiecības. Taču mīlestības pilnas attiecības iespējams izveidot arī apejot iemīlēšanās fāzi – uz draudzības, pat aprēķina laulības pamata,” uzskata M.Siliņš.


Cilvēks zaudē iemīlēšanās brīnuma svētību, ja ļaujas ticībai, ka tā ilgs mūžīgi. „Iemīlēšanās brīnums tikai parāda, cik fantastiski labi mēs spējam būt. Parāda mērķi un ceļu uz to, kas tālāk grūti ejams. Ja gaida, ka attiecības būs labas vien tāpēc, ka bijusi iemīlēšanās, tā ir liela vilšanās, jo ideāla zaudēšana ir neizbēgama,” skaidro psihoterapeits. „Nevar uz brīnuma balstīt attiecības, bet var kopā būvēt templi šim abu piedzīvotajam brīnumam, kur to uzglabāt, apbrīnot un kur smelties spēkus ikdienai. Nevienā templī taču Dieva nav, tur ir tikai stāsti un leģendas par Dievu – vieta, ko turēt svētu. Turklāt mēs nevaram uzcelt neskaitāmus šādus tempļus savā dzīvē.”

Par mīlestību





Sintija Lase, "Apelsīns"
30. jūnijs (2005)