Kā nogalināja Argentīnu
Nekā unikāla
vai ekstraordināra Argentīnas katastrofā nav. Vienkārši Argentīna kļuva
par transnacionālo korporāciju (TNK) un to izveidotā finansiālā ieroča
– Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) politikas kārtējo upuri.
SVF nav nekāda starptautiskā labdarības organizācija, kura (kā to mums mēģina iestāstīt paši SVF ierēdņi)
steidzas palīgā jebkurai pasaules valstij, kurai radušās finansiālas
grūtības vai nepieciešami līdzekļi ekonomikas stabilizēšanai. TNK
izveidoja Pasaules Banku (PB) un SVF nevis filantropiskos nolūkos, bet
gan tādēļ, lai uzspiestu pasaules valstīm TNK stratēģiju. Pie tam ir
jāsaprot, ka pašas TNK par tādām skaitās tikai pēc nosaukuma un
darbības sfēras. Visām šīm kompānijām ir skaidra nacionālā piesaiste –
visu TNK štāba mītnes ir izvietotas kādā konkrētā valstī un tās maksā
šai valstij nodokļus.
Ar tā
saucamo antiglobālistu spēkiem ir izdevies noskaidrot, ka vairāk par 90
% TNK patiesībā ir ASV kompānijas, un to darbība padara bagātāku ASV
finansu virsotni. Tieši TNK kontrolē SVF un PB darbību, jo lēmumu
pieņemšana tur notiek nevis ar balsu vairākumu, bet visu nosaka tie,
kas tur ieguldījuši vairāk naudas (tieši ASV baņķieri ir visvairāk ieguldījuši naudu gan SVF, gan PB).
Visa SVF un PB darbība balstās uz puslegālu nolīgumu paketes starp šīm organizācijām un ASV finansu ministriju. Šīs paketes (dēvētas par «Vašingtonas konsensuss»),
darbība ir virzīta uz ASV finansu kapitāla ietekmes pastiprināšanu visā
pasaulē un pasaules valstu finansiālo uzkrājumu akumulāciju ASV bankās.
.
Tādēļ SVF un
PB piešķir valstīm aizņēmumus tikai pie nosacījuma, ja tās apņemas
izpildīt uzstādītās politiskās un ekonomiskās prasības.
Piemēram:
- atļaut brīvu kapitāla kustību;
- veikt totālu privatizāciju (pat tajās sfērās, kurās nav neiespējama konkurence – dzelzceļš, u.c.), jo tas privātkapitālam dod iespēju, neuzlabojot pakalpojumu kvalitāti, nepamatoti paaugstināt cenas;
- ieviest augstus kredīta procentus, kas ierobežos rūpniecības attīstību, bet atvieglinās finansiālās spekulācijas;
- samazināt līdz minimumam vai likvidēt visas sociālās programmas (veselības aprūpē, izglītībā, mājokļu politikā, sabiedriskā transporta pakalpojumus, u.c.);
- atteikties no dabas un apkārtējas vides aizsardzības;
- veicināt mākslīgu nacionālas valūtas stabilitāti, piesaistot to ASV dolāram;
- ierobežot reāli apgrozībā esošo naudas masu (tā
rezultātā kļūst apgrūtināta darba algu un pabalstu izmaksa, kā arī
noved pie skaidras naudas deficīta un nacionālas suverenitātes
zaudēšanas);
- samazināt darba algas;
- ierobežot darbaļaužu un arodbiedrību tiesības (tiesības uz streikiem, u.c.);
- veikt
nodokļu sistēmas reformas, lai to slogs vairāk gultos uz
nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, bet atvieglinātu nodokļu slogu
bagātajiem.
SVF darbība
izpostīja daudzas valstis, piemēram, Dienvidslāviju. Tā bija pirmā
„austrumu bloka” valsts, kura sāka savu ekonomiku pārveidot pēc SVF
„receptēm”.
Vēl
graujošāka bija SVF darbība Ruandā. Šajā valstī bija ļoti attīstīta
lauksaimnieciskā ražošana, kas pilnībā apmierināja valsts iekšējo
pieprasījumu pēc pārtikas produktiem. Tomēr pagājušā gadsimta
astoņdesmito gadu beigās, laika apstākļu dēļ, bija divi neražas gadi.
Valsts, ieķīlājot 1989. gada kafijas ražu, paņēma no SVF milzīgu
aizņēmumu. Bet „gluži nejauši” tieši 1989. gadā kafijas cenas pasaules
tirgū strauju kritās. SVF jaunu aizdevumu bija ar mieru piešķirt tikai
tādā gadījumā, ja:
- valsts atteiksies sevi apgādāt ar pašu audzētiem pārtikas produktiem;
- atteiksies atbalstīt savas fermeru saimniecības (jo tas neatbilstot „tirgus ekonomikas” prasībām);
- devalvēs valsts nacionālo naudas vienību – Ruandas franku.
Tas izsauca
strauju inflācijas kāpumu un iedzīvotāju reālo ienākumu krahu. Valstī,
tikai pusgada laikā, iekšējos nemieros gāja bojā pusotra miljona
cilvēku. Simtiem tūkstošu emigrēja uz ārzemēm. Visa sakrātā nacionālā
bagātība tika iznīcināta, visi Ruandas naudas krājumi tika „pārsūknēti”
uz rietumu bankām. Valsts ekonomika tika pilnīgi iznīcināta. Pēc SVF
pieprasījuma valdība likvidēja pēdējās krājaizdevu sabiedrības (kā „sociālisma paliekas”). Tam sekoja masveidīgs fermeru saimniecību bankrotu vilnis. Masveidā tika izcirsti kafijas koki (tikai 1992. gadā vien – 300 tūkstoši kafijas koku).
Zemi pārpirka SVF. Šodienas Ruanda – valsts, kurai nav nekādu
perspektīvu. Tā eksistē un savu iespēju robežās strādā tikai tādēļ, lai
varētu nomaksāt valsts ārējā parāda procentus.
Ne mazāk
iespaidīgas SVF „labdarības” sekas bija Somālijā, kurai bija radušās
finansiālas grūtības pēc Somālijas-Etiopijas kara. SVF piešķīra
aizdevumu tikai ar noteikumu, ka valsts ievēros „stingru ekonomisko”
politiku:
- pa dempinga cenām iepirks labību no ASV;
- devalvēs nacionālo naudas vienību – Somālijas šiliņu.
Tas sagrāva valsts ekonomiku un tradicionālās saites starp lopkopjiem (nomadiem)
un zemkopjiem. Strauji auga cenas. Pa dempinga cenām ievestā labība,
padarīja savas labības audzēšanu nerentablu. Zemnieki momentā tika
izputināti un nespēja iegādāties lopkopju produkciju. Lopkopjiem savi
dzīvnieki bija jāizkauj, jo nepietika līdzekļu to uzturēšanai. Valsts
ekonomika sabruka.
Līdzīgi tika sagrauta arī Meksika, kura līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem skaitījās viena no pašām attīstītākajām Latīņamerikas
valstīm. Pie tam Meksika bija klasiska valsts kapitālisma valsts, bet
viņa bija ļoti atkarīga no naftas importa. Tādēļ astoņdesmito gadu
naftas cenu „nejaušais” un katastrofālais kritums deva valsts
ekonomikai smagu triecienu. Meksika paņēma no SVF lielus aizdevumus
priekš grandiozām programmām («jauna tehnoloģiska izrāviena veikšanai»),
bet nevarēja šos kredītus atdot. Valsts tika pasludināta ar
bankrotējušu un SVF pārņēma Meksikas ekonomiku savā kontrolē. Saskaņā
ar valstij uzspiesto «Beikera plānu», tika pieprasīts:
- atcelt visus noteikumus, kas aizsargāja valsts iekšējo tirgu un pašmāju ražotājus;
- ieviest brīvu kapitāla kustību (kā rezultātā uz ASV „aizplūda” 45 miljardi dolāru);
- veikt totālu un visu aptverošu privatizāciju.
Var minēt daudzus analoģiskus piemērus par SVF „labdarību” un tās sekām, piemēram, Indonēzijā, Brazīlijā, Peru, Ekvadorā, u.c.
Pēc SVF
„receptēm” izveidotais Argentīnas „ekonomiskais brīnums”, faktiski
paziņojot defoltu, sabruka. Bija masveidīgi bada cietēju nemieri,
grautiņi un atkārtotas valdību maiņas. Bada cietēju nemieri un grautiņi
bija jau „šoka terapijas” pirmajā etapā – 1989. gadā (pie tam – pirmo reizi visā neatkarīgās Argentīnas vēsturē).
Pēc tam – 1996. gadā bada cietēju nemieri atkārtojās. Ekonomiskā krīze
Argentīnā turpinās, valsts ārējais parāds sasniedzis 138 miljardus ASV
dolāru, bezdarba līmenis 15-18%.
Jaunums
tikai tas, ka bankās tika iesaldēti iedzīvotāju noguldījumi, kā arī
nolemts valsts ārējo parādu nomaksāt no pensiju fondiem un pensionāriem
pensijas neizmaksāt.
Tā Argentīna kļuva ar vēl vienu SVF upuri.
Aleksandrs Tarasovs
27.janvārī - 1.februārī 2002
Saīsināts atstāstījums no: http://www.luxauto.lv/?ru;7;12;114
Piezīme:
Lai gan kopš aprakstītajiem notikumiem pagājuši jau septiņi gadi,
bija ļoti interesanti un pamācoši uzzināt šos dažus faktus par
Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas „labdarību”, kā arī
aizdevumu „labvēlīgo ietekmi” uz dažādu pasaules valstu ekonomiku un
tautu dzīves apstākļiem.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka pašreiz arī Latvija iemesta šajās „dzirnavās”
un „labvēļu diktāts” tiek īstenots ļoti uzskatāmi – sekmīgi
izsaimniekots pensiju fonds, valda totāls bezdarbs, tiek iznīcinātas
slimnīcas, skolas, samazinātas darba algas, pensijas… Tas tikai
pagaidām… Vēl interesantāk (dzīvi palikušajiem) būs pavērot nākošos soļus Latvijas nogalināšanas procesā…
Nav nekā jauna šajā pasaulē…
Juris P.
| 
