— Vai taisnība, ka domas ir kā sega, kas slēpj no mums mūsu patieso būtību?

— Jā, visām dzīvām būtnēm piemīt mierīgā prāta daba jeb Labā Sirds, taču mūsu emocijas un emociju iekrāsotās domas no mums šo dabu slēpj. Dažiem cilvēkiem emociju ir vairāk, citiem mazāk. Cilvēki parasti jauc emocijas ar jūtām. Ja cilvēkam daudz spēcīgu emociju, viņš arvien dziļāk iegrimst mentālās problēmās, kļūst agresīvs un nelaimīgs, un apkārtējie cilvēki to jūt. Ja cilvēkam nekontrolētu emociju maz, viņš kļūst mierīgs un laimīgs, viņam parādās dabisks smaids, acis sāk spīdēt, viņš kļūst patīkams visiem apkārtējiem.

— Kas ir emociju iekrāsotas domas?

— Emociju iekrāsotas ir sliktās domas, piemēram, doma kādam kaitēt.

— Un derīgās domas?

— Ir arī derīgas domas. Tomēr ir ļoti grūti atšķirt pozitīvās domas no negatīvajām. Tāpēc Tibetas ļaudis, kuri nodarbojas ar sava prāta attīstīšanu, pirms kādu domu realizē, divreiz padomā: vai šī doma ir pozitīva vai negatīva. Pārbaudīt savas domas tik tiešām ir ļoti svarīgi: ja kaut ko izdarām spontāni, vairumā gadījumu iegūstam negatīvas sekas. Vienmēr ir jāanalizē savu domu un darbu sekas.

Mūsu prāts ir tas, kas nosaka, vai mēs ciešam vai ne, no ķermeņa tas nav atkarīgs. Ir svarīgi atbrīvoties no negatīvām domām. Mūsu prāts līdzinās vistas olai: vidū ir dzeltenums — mūsu prāta īstenā daba, apkārt baltums — mūsu negatīvās domas. Lai tiktu līdz dzeltenumam, vajag atbrīvoties no negatīvajām domām.

— Kā varam atšķirt labās domas no sliktajām?

— Ja jūtamies viegli, ja izjūtam iekšēju komfortu, tad domas ir labas, ja prātam ir smagi, tad tās ir sliktas. Kad sākam attīstīt pozitīvu domāšanu, ļoti svarīgi, lai mūsu labvēlīgā attieksme izpaustos ne vien pret mums pašiem un mūsu tuviniekiem, bet pret visām būtnēm. Ja domāsim tikai par sevi, ja domāsim, es, lūk, esmu bagāts, bet viņi nabagi, un priecāsimies par to, mūsu prāts arvien dziļāk grims problēmu bezdibenī un apkārtējie cilvēki jutīs nākam no mums aukstumu. Ir jādomā labi par visiem.

— Jūs esat meditācijas skolotājs, vai varat paskaidrot, kas ir meditācijas mērķis?

— Ar meditāciju nodarbojas dažādu Austrumu reliģiju sekotāji, es varu pastāstīt par Himalaju, proti, Indijas, budisma tradīciju. Meditācija ir ļoti spēcīga koncentrēšanās, kas ļauj mums dziļi izprast parādību pasaules dabu (no kurienes fenomeni rodas, kur tie aiziet, vai ir reāli vai nav utt.) un arī sava prāta dabu (no kurienes rodas domas, kur tās atrodas un kur pazūd, no kurienes rodas nemiers, kur atrodas un kur pazūd utt.). Meditācija palīdz prātam sasniegt miera stāvokli. Kad cilvēkus nomoka kādas fiziskas vai mentālas ciešanas, viņi sāk smēķēt, dzert alkoholiskus dzērienus, lietot narkotikas. Bet ar stresiem un citām problēmām var tikt galā daudz vienkāršākā veidā — ar meditāciju. Meditējot mēs iegūstam dabisku, veselīgu mieru. Nelietojot kaitīgas vielas.

— Kas meditācijas laikā ir pats svarīgākais? Kam jāpievērš prāts?

— Ir daudz meditācijas veidu, tos izvēlamies atkarībā no tā, ko gribam sasniegt. Piemēram, ir meditācija, lai attīstītu savu Labo Sirdi, mīlošo labestību. Tā meditējot mēs koncentrējamies uz mīlošo labestību un mēģinām izaudzēt šo īpašību savā prātā. Ir meditācija uz nepastāvību, proti, uz to, ka šai pasaulē nekas nav pastāvīgs: lietas nav mūžīgas, bet ir mainīgas, lemtas iznīcībai.

Savulaik, lai izprastu nepastāvību, meditēju uz gadalaiku maiņu: gadalaiki mainās, mainās arī cilvēka dzīve. Ir meditācija, kuras laikā mēģinām saprast, no kurienes mūsu prātā rodas ciešanas. Ļoti laba ir meditācija uz cilvēka piedzimšanas vērtīgumu, tā īpaši veselīga Rietumu cilvēkiem, lai viņi iegūtu dzīves jēgu. Dzīve Rietumos ir visai tukša: ēst, strādāt un gulēt. Tas ir ļoti primitīvi, tālab jāmeditē uz cilvēka piedzimšanas vērtīgumu. Meditācija palīdz iemantot iekšēju mieru.

— Cik dziļai jābūt meditācijai?

— Ļoti dziļai. Ir dziļi jāizjūt meditācijas tēma. Vienkārši paklausīties, ko skolotājs stāsta par nepastāvību, pēc tam padomāt: nu ja, viss nepastāvīgs, — ar to ir par maz. Ir par maz loģiski saprast, ir jāizjūt dziļi jo dziļi, tikai tad mūsu prāts kļūs līdzsvarots un mierīgs un mūsu līdzsvaru neietekmēs nedz sliktas, nedz arī labas ziņas. Būsim stabili, mierīgi un laimīgi.

— Kāda loma meditācijā ir koncentrācijai?

— Koncentrācija ir ļoti svarīga, jo bez tās mūsu prāts joņo visos virzienos un nespēj koncentrēties. Lai koncentrētos, mēs dažkārt vērojam savu prātu no malas. Prāts mums ir viens, tomēr dažkārt varam to it kā sadalīt divos — viens, kas meditē, otrs, kas meditējošo prātu vēro. Budisma filozofija pat runā par to, ka prāts jāsadala piecos, sešos prātos; šo metodi pašreiz plaši lieto Rietumos, pats esmu bijis liecinieks tam, ka psihologi savās lekcijās bāzējas uz budisma meditācijas.

— Un kā ir ar elpošanu?

— Elpošana ir ļoti svarīga organisma funkcija, bez tās mēs nespējam dzīvot. Mūsu domas (labās un sliktās) spēj piešķirt gaisam, ko ieelpojam, pozitīvas un negatīvas īpašības. Tāpēc, ja pārāk bieži pievērsīsimies sliktām domām, pieļausim sliktas emocijas (bailes, naidu, dusmas, aizvainojumu, greizsirdību, pārākuma izjūtu, pieķeršanos…), bieži slimosim. Meditācijas laikā mēs, sekojot Tibetas joginu paraugam, apturam jebkādas domas, kā sliktās, tā labās, mēs vienkārši koncentrējamies uz ieelpu un izelpu. Sajūtam, kā mūsos ieelpojot ieplūst dziedējošs gaiss, bet izelpojot aiziet visi stresi, sliktās domas un emocijas.

— Mums jāsēž taisni?

— Pirmkārt, mūsu prātam jāseko elpošanai, otrkārt, mums jāsēž taisni.

— Kā mainās personība, kad ir meditēts jau ilgāku laiku?

— Mainās ļoti! Personība kļūst līdzsvarota un laimīga. Kad biju 16–17 gadu vecs, man, kaut dzīvoju klosterī, bija lielas mentālas problēmas: mocījos ar to, ka ik rītu jāceļas, jāēd… Un tā katru dienu, dažreiz labāk gribēju mirt nekā tā turpināt. Sāku meklēt skolotāju un atradu.

Skolotājs man paskaidroja, kā pareizi domāt, kā attīstīt prātu. Tagad, kad esmu meditējis jau daudzus gadus, pastāvīgi jūtos laimīgs, vienalga, vai man auksti vai karsti, vai esmu paēdis vai izsalcis. Vienmēr esmu laimīgs un mierīgs! Tādi ir meditācijas augļi!

— Pastāstiet, lūdzu, par savu meditatīvo pieredzi.

— Par to jau esmu pastāstījis. Varu pastāstīt par savu dzīvi. Kopš bērnības dzīvoju budistu klosterī Himalajos, Ladakā, Indijas ziemeļrietumos. Tur mācījos rituālu dejas un citas interesantas lietas. Tad atbraucu uz Eiropu — mācīt cilvēkus; šeit esmu jau gandrīz piecus gadus.

Esmu iepazinis eiropiešu dzīvi un varu teikt, ka dzīve Himalajos ir garam un miesai labvēlīgāka, jo Himalaju ļaudis gandrīz nekad nesēž mājās, agri no rīta viņi iet strādāt un arī atpūsties ārā, dabā, laiks vienmēr ir labs, saule spīd, cilvēki ir laipni, vienmēr laimīgi. Rietumos cilvēki augām dienām sēž savu dzīvokļu un biroju šaurībā, nemitīgi runā, aizkaitinās, dzīvo stresā, ir dusmīgi un slimo. Tas ir slikti.

Dažreiz šeit sastopu cilvēkus, kuriem ir ārkārtīgi daudz negatīvu emociju, taču cenšos to neievērot, jo šie cilvēki vienkārši nezina, ka rīkojas slikti un veltīgi šķiež savu dārgo piedzimšanu cilvēka ķermenī. Tādiem cilvēkiem saku, ka mums, iespējams, kādu laiku nevajadzētu tikties, jo mūsu kļūdīšanās var viņus ļoti sadusmot un rezultāts nebūs labvēlīgs nevienam no mums.

Spēcīgu dusmu un citu negatīvu emociju pārņemtiem cilvēkiem palīdzēt ir ļoti grūti. Kad rodas strīds vai konflikta situācija, šādi cilvēki grib gūt virsroku, ja tas neizdodas, viņi arvien vairāk dusmojas. Tāpēc labāk pateikt: jā, tev taisnība. Ieguvuši kāroto, viņi nomierināsies un beigs dusmoties. Labāk piekāpties, tikai tā mēs varam viņiem palīdzēt.

Ar tādiem cilvēkiem vienmēr jārunā maigi, ar smaidu, tikai smaids nedrīkst būt samākslots, tam jānāk no pašas sirds. Cilvēkam ar sirsnīgu smaidu pavisam noteikti piemīt pozitīva enerģija.

— Negatīvu emociju pilni cilvēki vienmēr ir un paliek tādi, vai arī viņu prāta stāvoklis var mainīties?

— Var mainīties! Lūk, piemērs no manas dzīves. Pirms sāku nodarboties ar meditāciju, man bija nedraugs. Tā nav, ka mēs būtu kāvušies, vienkārši negribējām viens ar otru runāt, vairījāmies satikties, neskatījāmies viens otram acīs, vienmēr strīdējāmies, man šķita, ka viņam nav taisnība, viņam, protams, — ka man.

Kad jau biju kādu laiku meditējis, mana attieksme pret viņu mainījās, padomāju, ka, iespējams, kļūdījies esmu es. Nolēmu izrunāties, taču viņš joprojām vairījās, negribēja skatīties uz manu pusi. Tad es viņu panācu uz ielas, ielūkojos acīs un pateicu: «Piedod, tev bija taisnība, es kļūdījos.»

Kopš tā laika esam labākie draugi. Ja atzīsim savu kļūdu, cilvēks, ko uzskatām par savu pretinieku, sajutīs pret mums uzticību un draudzību un, iespējams, mūsu nedraugi kļūs par mūsu draugiem.

— Pastāstiet, lūdzu, par Milarepu, par to, kā viņš uzveica savas bailes.

— Tibetā ir bijis un ir daudz dižu joginu. Viens no dižākajiem bija Milarepa. Reiz Milarepa bija nolēmis doties meditēt uz kalnu alu, taču iepriekš iegāja kādā ciemā, lai lūgtu dāvanu — kādu mēru campas (miežu miltu). Ļaudis vaicāja, kurp viņš dodas, Milarepa pastāstīja, ka, lūk, uz tādu alu. Cieminieki sabijās un brīdināja: «Neej vis tur, tai vietā mīt tikai dēmoni! Dabūsi galu!»

Bet Milarepa atbildēja, ka nekad mūžā dēmonus neesot redzējis un viņam būšot interesanti uz tiem paskatīties. No rīta viņš nokļuva pie alas. Milarepa meditēja visu dienu, tomēr veiksmīgas prakses rezultātus nemanīja. Kad sāka satumst, Milarepa padomāja: «Varbūt šeit tiešām ir dēmoni?»

Tad tumšajā alā viņš saskatīja mazu caurumiņu, no kura izlīda briesmīgs dzelzs dēmons ar milzīgām acīm un ausīm, kurš tuvojās, rēkdams: «Es tevi nositīšu!» Sākumā Milarepa sabijās, taču savaldīja sevi un sāka meditēt. Viņš prātoja: «Arī šis dēmons ir dzīva būtne, reiz, iepriekšējās dzīvēs, viņš ir bijis cilvēks, tāds pat kā es. Dusmu un negatīvo emociju dēļ viņš zaudēja vērtīgo piedzimšanu cilvēka ķermenī un piedzima kā dēmons.»

Milarepa izjuta pret viņu dziļu līdzjūtību, un tai pašā brīdi dēmons pazuda, viņa vietā palika tīra telpa. Tad Milarepa, turpinādams just pret dēmonu līdzjūtību, domāja tā: «Agrāk dēmona nebija, arī tagad nav, tātad dēmons neeksistē. Viņš parādījās tikai tad, kad par to iedomājos, tātad dēmons ir tikai mana prāta radīts.»

Patiesībā visas parādības un domas rodas tikai mūsu prātā. Domas ir kā burbuļi uz ūdens virsmas, burbuļi nav ūdens dabiskais stāvoklis, tie rodas no ūdens. Un ūdenī izšķīst. Tāpat mūsu domas: tās rodas no prāta. Un prātā izšķīst.

— Paldies!

— Om mani padme hum…

Asnate Rībena, Tamāra Ringa, Vladimirs Baumanis
8. februāris (2005)